Digitālais klaidonis

Mēs dzīvojam, kamēr lidojam

Islande — 5, ceļš uz Geizeru

Iceland Cycling - day 2


EveryTrail - Atrodi maršrutu kartes Kalifornijai un plašāk

Nākamās dienas rītā mēs devāmies slavenā Geizera virzienā. Cilvēks, kurš ir pazīstams ar Islandes tūrisma reālijām, jau saprata, ka mūsu maršruts šajā brīdī sakrīt ar slaveno Golden Circle, Zelta loku, kura pirmajā daļā ietilpst Tingvedliras (Thingvellir) parks, Haukadaluras termālā ieleja ar geizeriem Strokkuru un Geizeru, un Gullfosas (Gullfoss) ūdenskritums.

Mūsu ceļš pagaidām veda pa asfaltu, civilizētām, lai arī neapdzīvotām vietām. Vajadzības gadījumā viegli varēja palūgt palīdzību daudzajiem autotūristiem, taču arī velosipēdisti nereti trāpījās ceļā. Lai gan, atzīšos, šķita, ka viņiem vajadzētu būt daudz vairāk, jo mēs divriteņu zirgus redzējām tikai dažus dienā.

Asfaltēts ceļš ar baltu marķējumu lēzeni pagriežas un aizstiepjas tālumā pa zaļu līdzenumu uz kalniem, kuru virsotnes slēpj zemi pelēki mākoņi.

Laikapstākļi turpināja savu skumjo rudens dziesmu

Apmākusies dabas ainava ar biezu zaļu krūmāju veģetāciju un retiem, zemiem kokiem. Pie apvāršņa vīd ūdens strēle, kas saplūst ar tāliem pakalniem zem pelēkām, mākoņainām debesīm.

Veģetācija šīm vietām vēl ir diezgan lekna, neesam tālu aizbraukuši no piekrastes

Priekšplānā — akmeņaina ainava ar zaļām sūnām un krūmiem, ko caurvij plaisas. Aiz tās plešas mierīgs ezers ar skujkoku joslu tālajā krastā un tumšiem kalniem zem apmākušām debesīm.

Jauna vīrieša tuvplāns ar brillēm un slapjā melnā kapucē uz miglas tītu kalnu un plaša lauka fona zem apmākušām debesīm.

Andrejs ir ņiprs un jautrs, īstam ceļotājam lietus nav nekas

Lielāko daļu laika mūs ceļā pavadīja smalks smidzeklis, kas sīku pilīšu veidā nosēdās uz jakas un brillēm. Pārāk jau tas netraucē, bet apkārtējo krāsaino pakalnu burvību gan pieklusina. Interesanti, ka tajā pašā laikā zālājos vietām bija redzamas strādājošas laistīšanas iekārtas – kas tā par mīklu?

Kārtējais citāts no “Neatkarīgajiem cilvēkiem”:


Vēl grūtāk viņiem bija saprast pasaules plūdus, ko izraisīja lietus, kas lija četrdesmit dienas un četrdesmit naktis, — te, virsājā, gadījās gadi, kad lietus lija divsimt dienas un divsimt naktis gandrīz bez apstājas, un nekādu plūdu nebija.

Kempingā Tingvedlirā mēs aprunājāmies ar padzīvojušu laulāto pāri no Austrālijas, pēc izskata rūdītiem tūristiem, spēcīgiem, iedegušiem un krunkainiem. Viņu gāzes deglis bija pilnīgi nokvēpis, saskrāpēts un saspiests, varēja redzēt, ka savā mūžā tas piedzīvojis un pieredzējis daudz ko: tādi paši bija arī viņi paši. Savukārt mūsējais bija nopirkts tikai no rīta un vēl ne reizi nebija izmēģināts darbībā, un arī mēs paši nekad iepriekš nebijām patstāvīgi devušies tik sarežģītā ceļojumā. Pie viena galda bija pulcējušies dažādu paaudžu cilvēki un lietas, taču ar vienu mērķi un vienu sapni: saprast un sajust šīs valsts skarbo un brīnišķīgo garu. Mēs – emocionāli, nedaudz kautrīgi un par sīkumiem krītoši panikā, rīstījāmies ar ātri pagatavojamo putru ar zivju konserviem, bet viņi nebija slinkojuši uzburt lielisku austrumu un Vidusjūras virtuves miksu, ar kuskusu, ceptas gaļas un dārzeņu gabaliņiem, garšvielām. Kā redzat, pat spartiskajos pārgājiena apstākļos var baudīt dzīvi, taču tam ir periodiski jāizlien civilizācijā pēc krājumiem, ko mēs sev atļauties nevarējām.

Mierīgas, patīkamas un nesteidzīgas sarunas gaitā noskaidrojās, ka pirms mūsu ierašanās visā Islandē divarpus mēnešus saule cepināja ne pa jokam, un valdīja gandrīz vai tuksneša sausums.

 Ainava ar zaļu lauku un tumšiem kalniem zem apmākušām debesīm. Pa labi uz lauka stāv zila norāde ar uzrakstu «Laugarvatnshellir», kas rāda pa kreisi.

Pa ceļam mēs ieraudzījām zīmi ar nosaukumu Laugarvatnshellir. Iedzimtā lingvistiskā izjūta man pateica priekšā, ka hellir nozīmē “ala”. Nobraukuši pāris kilometrus pa grunts ceļu, ieraudzījām informācijas zīmes un tumšus iegruvumus klintīs, ko jūs varat aplūkot fotogrāfijā. Kā atceraties, iepriekšējā dienā mēs arī pēkšņi nogriezāmies no asfalta uz grunts ceļu, taču lūk šoreiz tas nebija velti.Plaša ieeja tumšā alā gaiši brūnā klintī ar iegravētiem uzrakstiem, pirms kuras redzama grunts taka ar zāli un dzelteniem ziediem. Alas iekšpusē redzamas gaišas lietus lāses uz tumšā dziļuma fona, bet aizmugurējā plānā — lēzeni zaļi pauguri.

Alās vēl pagājušā gadsimta sākumā dzīvoja cilvēki: puisis ar meiteni pusgada garumā, bet vēlāk pēc dažiem gadiem – galdnieks ar sievu, veselus trīs gadus. Šajā laikā viņiem piedzima vairāki bērni, pie tam viena meitene piedzima tieši alā un vēl joprojām ir dzīva. Bet vienu reizi ciemos pat atbrauca Dānijas karalis Kristiāns, viņu pacienāja ar vietējo jogurtu (Skyr). Viņam, acīmredzot, iepatikās, jo kā dāvanu ģimenei viņš atstāja 30 kronas.

Informatīvs stends īslandiešu un angļu valodās, kas veltīts Laugarvatnshellir alām. Stends satur vēsturiskas izziņas, leģendas par spokiem un «slēpto tautu», kā arī ir ilustrēts ar alu un drupu fotogrāfijām.

Uz infostenda ir runa par Huldufolk – apslēpto tautiņu. Islandieši tic, ka tās iemītnieki vēl joprojām dzīvo starp neviesmīlīgajām klintīm salas iekšienē, un mēģinājums to apstrīdēt jums var beigties diezgan bēdīgi. Es saku nopietni.


Islandieši regulāri redz elfus, avīzēs tiek drukātas cilvēku fotogrāfijas blakus milzīgiem akmeņiem, pie kuriem viņi ir redzējuši elfus. Volfgangs pats ir runājis ar dažādiem cilvēkiem, kuri par šādiem gadījumiem ir stāstījuši – skatītājiem tika parādīta puiša-reivera fotogrāfija, kurš, izvēlies no diskotēkas, uz ielas flirtēja ar meiteni, bet pēc tam viņa nozuda, un apkārt kļuva auksti un mitri. Un viņš saprata, ar ko viņam bijusi darīšana.
Reikjavīkas pilsētas padomē ir īpaša dāma – tas ir, ierēdne – atbildīga par kontaktu ar elfiem. Pie viņas vēršas visi, kam rodas problēmas ar paralēlās pasaules neredzamajiem iemītniekiem. Agrāk šādus jautājumus kārtoja šamanis vai burvis, bet šodien – pilsētas birokrātija. Kādas problēmas? Nu, pirms kaut ko būvēt savā zemesgabalā, teiksim, ierakt soliņu, ir jāpārliecinās, vai pa šo vietu neiet elfu ceļš.

 

To Andrejs Gorohovs reiz stāstīja par Volfganga Millera albumu. Tāpat kā visa Andreja daiļrade, man tas ir ļoti tuvi un par tēmu, tā ka palasiet.

Tumši pelēks, mutuļojošs ūdens ar izteiktu ņirboņu un līkumotām baltām putu joslām uz virsmas.

Pa ceļam mēs redzējām daudz upju, dažas mierīgi bija 10-20 metrus platas, ja ne vēl vairāk.

Garš, vietām slapjš asfalta ceļš ar dubultu dzelteno marķējumu stiepjas tālumā cauri zaļiem laukiem, ko ieskauj pauguri. Debesis virs ainavas ir blīvi pārvilktas ar smagiem, pelēkiem mākoņiem.

No alām mēs nolēmām neatgriezties uz šosejas, bet braukt tālāk pa grunts ceļu. Plāns vispār bija uzreiz gabaliņu braukt pa grunts ceļu, bet es noraustījos. Zināma recepte pret ko tādu: ielikt sevi situācijā, kad atkāpšanās ceļu nav un izlocīties nesanāks. Ja skatās kopumā, ar Islandi tas izdevās spīdoši: mēs aizbraucām divatā, cerēt vairs nav uz ko, aizbraucām uz iekšējo, sarežģīto daļu. Bet lūk šajā konkrētajā gabaliņā mēs nedaudz nohaltūrējām.

Ceļā mēs sastapām pirmo braslu, kādu priekšā vēl tika solīts ne mazums. Taču to par braslu nosaukt pat bija kauns: kamēr mēs prātojām par pārcelšanos un es mēģināju no akmeņiem uzbūvēt tiltu, kāds islandietis ar dēlu mūs apdzina, mierīgi izbraucot tieši cauri strautam, pat neapstājoties.

Mēs viņus vēlāk panācām nelielā ciematiņā pa ceļam, kur bija veikals un pat picērija, proti, vietas pagaidām vēl bija pilnīgi civilizētas. Kamēr es ēdu sīciņu sviestmaizi par kārtējo vājprātīgo cenu 5 latu vērtībā, es aizrunājos ar poļu ģimenes pāri. Viņi pastāstīja, ka arī sākumā metušies uz Interior – salas iekšējo daļu, kurp ceļu turam arī mēs. Taču, ņemot vērā nesagatavotību skarbajiem apstākļiem iekšzemē un nepiemērotos velosipēdus, viņi paņēma autobusu no mūsu galamērķa – Landmannalaugar (uzrakstīju no atmiņas, starp citu) uz salas otru galu – Myvatn. Biļete maksāja 100 eiro, bet ceļš ilga 9 stundas, taču Myvatn ir ļoti skaisti, tā ka viņi ne par ko nenožēloja.

Vēlreiz uzsveru: risināt sarunas ar satiktajiem cilvēkiem ir noderīgi un godājami. Vēl jo vairāk, to darīt ar brāļiem velosipēdistiem ir ļoti viegli un patīkami, jo viņiem ir tās pašas problēmas un darīšanas, kurš gan cits sapratīs mūsu dumpīgo dvēseli labāk?

Apstāšos uz nedaudz domīgas nots: no kurienes gan rodas meitenes, kuras dala kaislību pret ceļojumiem, it īpaši to mazāk komfortablajiem veidiem, kā trekings un velobraukšana? Pie mums man tādas gandrīz nav trāpījušās, baidos, ka tas ir ārkārtīgi rets putns. Bet lai stipra un neatlaidīga meitene vēl arī ar kultūru aizrautos, ar mūziku, festivāliem un laikmetīgo mākslu, vārdu sakot, ar visu to, pie kā man sirds pieķērusies – tādas augstākas būtnes, baidos, vispār dabā nemēdz būt. Par ārieni un liberālu uzskatu esamību es pat neieminos, citādi nosauks par snobu, estētu un ieteiks daudz nesacerēties.

Tikmēr Islandē velosipēdistu V+S pārīši priecēja mūs ar savu klātbūtni nepārtraukti. Tātad ir sievietes Eiropas ciemos, kas džipu gaitā apturēs. Turpinām meklējumus, bīp-bīp. Starp citu, to es rakstu velti, jo jau sen esmu sapratis, ka viss iepriekš minētais nav svarīgs, galvenais, lai notiktu “maģija”, a.k.a. iemīlēšanās mehānisms iedarbotos visā savā baisajā ķīmiskajā spēkā, bet tālāk dzīve pati visu noliks savās vietās.